— Bērni apsitušies ar pūtēm, — sārtvaidze sieva cienīgi sacīja.
Es uzmanīgi pieskāros pie pieres meitenītei, kas turējās mātes brunčos. Un viņa pilnīgi noslēpās brunču krokās. Vaņku, kam bija neparasti liela seja, es izmakšķerēju no brunču krokām pretējā pusē. Pieskāros arī viņam. Un nevienam no abiem piere nebija karsta, bet parastā siltumā.
— Patin nu, mīļā, mazuli vaļā.
Viņa atsedza meitenīti. Kailais augumiņš bija sētin nosēts, gluži kā zvaigžņota debess stindzīga sala naktī. No galvas līdz kājām vienos rozeolu plankumos un mitrajās papulās. Vaņka sadomāja turēties pretī un brēkt. Atnāca Demjans Lukičs un man palīdzēja …
— Būs apsaldējušies, vai? — sacīja māte, raudzīdamās ar bezrūpīgu skatienu.
— E-ek, ko nu par apsaldēšanos, — Lukičs ņurdēja, žēlumā un riebumā sašķiebis muti. — Viss Korobovas apriņķis viņiem šitā apsaldējies.
— No kā tad tas ir? — apvaicājās māte, kamēr es aplūkoju viņas plankumainos sānus un krūtis.
— Ģērbies ciet, — es teicu.
Tad apsēdos pie galda, noliku galvu uz rokas un nožāvājos (viņa šodien bija atbraukusi pie manis viena no pēdējām, un viņas numurs bija 98). Tad sāku runāt:
— Tev, krustmāt, un tāpat taviem bērniem ir sliktā slimība. Bīstama, briesmīga kaite. Jums visiem tūdaļ jāsāk ārstēties un ilgi jāārstējas.
Cik žēl, ka vārdos grūti attēlot neuzticību sievietes gaišzilajās, izvelbtajās acīs! Viņa mazuli apgrieza rokās kā malkas pagali, truli paraudzījās uz kājelēm un ievaicājās:
— Kur ta tāda cēlusēs?
Tad greizi pasmīnēja.
—- Kur cēlusies — tas nav svarīgi, — es atbildēju, aizsmēķēdams šodien piecdesmito papirosu, — tu labāk pavaicā ko citu: kas notiks ar taviem bērniem, ja nesāksi
ārstēt?
— Nu, kas ta? Nekas nenotiks, •— viņa atbildēja un sāka vīstīt mazuli autiņos.
Uz galdiņa man acu priekšā atradās pulkstenis. Kā šodien atceros, ka runāju ne ilgāk par trim minūtēm un sievišķis sāka raudāt. Un es ļoti nopriecājos par šīm asarām, jo tās bija izraisījuši mani tīšuprāt nežēlīgie un biedējošie vārdi, un, tikai pateicoties tām, kļuva iespējama sarunas tālākā daļa:
— Tātad viņi paliek. Demjan LukiČ, jūs viņus novietosiet flīģelī. Ar tīfa slimniekiem tiksim galā otrajā palātā. Rit braukšu uz pilsētu un panākšu, lai atļauj sifilitiķiem atvērt stacionāru nodaļu.
Feldšera acīs iezibējās dzīva interese. •— Ko jūs runājat, dakter, — viņš iebilda (jo bija liels skeptiķis), — kā tad mēs vieni tiksim galā? Un preparāti? Lieku kopēju arī nav … Un ēdiena gatavošana? … Un trauki, šļirces?!
Taču es truli un iecirtīgi papurināju galvu un atbildējus — Panākšu.
Pagāja mēnesis…
Trijās sniegā ieputinātā flīģelīša istabās dega lampas ar skārda abažūriem. Gultas veļa bija noplīsusi. Bija tikai divas šļirces. Mazā — viena grama un piecgramu — luera. Vārdu sakot, tā bija nožēlojama, sniegā ieputinātā nabadzība. Tomēr… Lepni gulēja atsevišķi nolikta šļirce, ar kuras palīdzību es, klusībā pamirdams aiz bailēm, jau vairākas reizes biju izdarījis man jaunās — vēl neapgūtās un grūti izdarāmās salvarsana injekcijas.
Un vēclass="underline" man ap sirdi bija krietni mierīgāk — flīģelītī gulēja septiņi vīrieši un piecas sievietes, un zvaigžņveida izsitumu manu acu priekšā kļuva ar katru dienu mazāk.
Bija vakars. Demjans Lukičs turēja mazu lampiņu un apgaismoja kautrīgo Vaņku. Mute viņam bija notriepta ar mannas biezputru. Bet izsitumu uz viņa ādas vairs nebija. Un tā viņi visi četri pabija lampiņas gaismā, priecēdami manu sirdsapziņu.
— Rītdien, kazi, rakstīšos laukā, — māte, jaciņu kārtodama, sacīja. 1
— Nē, vēl nedrīkst, — es atbildēju, — vēl vienu kursu nāksies paciest.
— Nav tam manas piekrišanas, — viņa atbildēja, — mājās darba līdz kaklam. Par palīdzēšanu paldies, bet rīt rakstiet laukā. Mēs jau esam veseli.
Saruna iedegās kā ugunskurs. Tā beidzās tā:
— Tu… tu zini, — es ierunājos un jutu, ka kļūstu ugunssarkans, — tu zini… tu esi muļķe!…
— Ko tu lamājies? Kas tad šitādu kārtību nolicis — cilvēkus lamāt?
— Vai nu tevi par muļķi vien būtu jānolamā? Nevis par muļķi, bet par… par … Paskat tak uz Vaņku! Vai gribi viņu postā iedzīt? Nu, tad es tev to neļaušu vis!
Un viņa palika vēl uz desmit dienām.
Desmit dienasl Ilgāk viņu neviens nebūtu spējis noturēt. Varu jums galvot. Bet, ticiet, mana sirdsapziņa bija mierīga, un pat… «muļķe» mani neuztrauca. Es to nenožēloju. Kas gan ir lamas, salīdzinot ar zvaigžņveida izsitumiem!
Un tā nu ir aizritējuši gadi. Liktenis un vētrainie gadi jau sen šķīruši mani no sniegā ieputinātā flīģeja. Kā tur ir tagad, un kas tur strādā? Ticu, ka ir labāk. Eka'nobal- sināta, varbūt arī vēja jauna. Elektrības gart, protams, nav. Varbūt pašlaik, kad es rakstu šīs rindas, tur kāda jauna ārsta galva noliecas pie slimnieka krūtīm. Petrolejas lampa met dzeltenīgu gaismu uz dzeltenīgas ādas…
Esi sveicināts, mans biedri!;