Аннотация

HARIJS HARISONS
Fantastiskā sāga
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1973
J. Brandiss. Harijs Harisons, kādu mēs viņu pazīstam
>Treniņlidojums
Likuma roka
Mēmais Miltons…
Mākslinieka portrets
Remontstrādnieks
Veselā planēta
Robots, kas gribēja visu zināt
Fantastiskā sāga
Г. Гаррисон
фантастическая сага
Издательство «Зинатнс> На латышском языке
«Fantastiskā sāga» ir izcilā amerikāņu mūsdienu fantasta Harija Harisona pirmais stāstu krājums latviešu valodā. Blakus piedzīvojumu fantastikai tajā iekļauti darbi, kuros izvirzītas svarīgas filozofiskas problēmas, spilgti un asprātīgi atmaskotas ASV īstenības ēnas puses. Stāsti tulkoti no vairākiem amerikāņu izdevumiem.
No ang|u valodas tulkojis Z. Inesis Māksliniece M. R i k m a n e
Izdota ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
HARIJS HARISONS, KĀDU MĒS VIŅU PAZĪSTAM
Harijam Harisonam bija 26 gadi, kad žurnālā «World Beyond» parādījās viņa pirmais stāsts «Roks Dainers» (1951). Jau nākamajā gadā Frederiks Pols ietvēra šo stāstu zinātniskās fantastikas antoloģijā «Beyond the End of Time». Tā bija reta veiksme: «an- toloģizējas» tikai pazīstamu rakstnieku darbi. Tā savu literāro karjeru sāka diplomētais mākslinieks Harisons, kas strādāja par Ņujorkas komercfirmu ilustratoru un žurnālu māksliniecisko redaktoru. No tā laika Harisons pastāvīgi publicējas izplatītos periodiskajos izdevumos, reizēm iekļūst antoloģijās un kopš 1960. gada regulāri izlaiž atsevišķās grāmatās savus romānus un stāstus.
Diezgan ātri iemantojis popularitāti,» Harisons kļuva par ievērojamu ASV fantastu. Pēc bibliogrāfiskajiem avotiem var izsekot, cik droši viņš ienācis literatūrā, pamazām uzkrādams spēkus, un tad palicis zinātniskajā fantastikā kā viens no atzītiem autoriem. Angļu un amerikāņu zinātniskās fantastikas indeksā («Index to the S. F Magazines», 1951–1965) reģistrēts ap 60 Harisona publikāciju. No tām tikai 11 attiecas uz 50. gadiem. Visi labākie darbi, kas atnesuši viņam slavu, radīti pēdējā desmitgadē.
Vēl nesen Harisonu sauca par jaunu autoru, kas dod cerības. Tagad viņa vārdu kritiskos apskatos min līdzās Azimovg,m, Polam, Katneram, Klarkam un Vin- demam — mūsdienu angju un amerikāņu fantastikas izcilākajiem pārstāvjiem, kuru grāmatas tiek izdotas pie mums un ir diezgan labi pazīstamas.
Harisons fantastiskajā literatūrā parādās kā talantīgs sociologs un morālists, kas savdabīgi risina daudzo priekšteču izstrādātās tēmas. Atkarība te divējāda — no zinātniskām idejām un hipotēzēm, kas rada līdzīgus sižetus, un no jau publicētiem un atzītiem daiļdarbiem. Nebūdams zinātnieks, viņš, tāpat kā Klarks un Azimovs, netiecas bagātināt fantastiku ar kaut kādām jaunām superoriģinālām idejām. Viņam ir vieglāk balstīties uz pieņemtiem pieļāvumiem un izdarīt no tiem loģiskus secinājumus. Starp citu, vēl jānoskaidro, kur beidzas īsts novatorisms un sākas interpretācija. Robežas te ir ļoti nosacītas. Pat pirmie klasiķi — Zils Verns un Herberts Velss — nereti patapinājuši idejas no saviem laikabiedriem — rakstniekiem, kas dažādu iemeslu dēļ nav kļuvuši par slavenībām. Acīmredzot bez grūti tveramā jaunuma efekta jāņem vērā vēl citi faktori, kas nosaka panākumus literatūrā. Bet Harisona panākumi ir neapšaubāmi un pilnīgi pelnīti.
Kā plaša diapazona rakstnieks, kas strādā dažādos zinātniskās fantastikas žanros un novados, viņš vispirms atšķiras ar neparastu spēju izgudrot sižetus. Augstais profesionālisms apvienojumā ar progresīvajiem centieniem piesaista uzmanību arī tādiem Harisona darbiem, kurus saskaņā ar stingrajiem, bet ne vienmēr taisnīgajiem kritērijiem vajadzētu uzskatīt par otršķirīgiem. Piemēram, stāstos par robotiem Harisons pats atsaucas uz Azimova formulētajiem «ro- botehnikas likumiem» un prasmīgi tos pielieto paradoksālās situācijās, atrodot pirmatklājēja izvirzītajā tēmā vēl neizmantotas iespējas. Tātad runa ir nevis par vienkāršu aizgūšanu, bet par auglīgu ideju tālāk- attīstīšanu un bagātināšanu.
To pašu var teikt par Harisona stāstiem un romāniem, kas turpina amerikāņu piedzīvojumu fantastikas tradīcijas. Nopietni rakstnieki nicīgi izturas pret novazāto kosmisko operu un šablonisko kosmisko detektīvu. Harisons, avantūristiskas intrigas meistars, kas veltī savu daiļradi lielākoties jauniešu auditorijai, cenšas atdzemdināt šos žanrus uz sociāla un psiholoģiska pamata. Un, ja arī viņš nav sevišķi oriģināls problēmu izvēlē un nostādnē, tad to kompensē spilgti izteiktās kritiskās tendences — neiecietība pret cilvēku un pilsoņu tiesību ierobežošanu, pret rasu diskrimināciju, gangsterismu, reliģiskajām zvērībām utt.
Tas, ko mēs zinām par Harisonu, raksturo viņu kā verdošas enerģijas cilvēku, mērķtiecīgu, dzīvi mīlošu, labvēlīgu, sabiedrisku cilvēku.
Harisons dzimis Stemfordā (Konektikutas štatā). Studiju laikā 1943. gadā viņš tika iesaukts armijā, pēc demobilizācijas atgriezās Ņujorkas universitātes mākslas fakultātē, bet 1947. gadā sāka strādāt patstāvīgi un drīz vien vīlās savā amatā. Pārliecinājies, ka mākslinieka profesijas izvēle bijusi kļūda, viņš no trokšņainās Ņujorkas pārcēlās uz kluso Gualtu Meksikā, lai pārbaudītu sevi jaunā darba laukā, bet tad kā brīv- literāts nolūkoja Kentas grāfisti Anglijā, vēlāk aizbrauca uz Londonu, no turienes uz Itāliju, tad uz Dāniju un apmetās ar ģimeni vecā mūra mājā, kas bija līdzīga viduslaiku pilij, netālu no Orezundas, Ziemeļjūras krastā. Brīnumaini romantiskā vide stimulēja viņa radošo fantāziju. Te viņš nodzīvoja vairākus gadus, dalīdams laiku starp literāro darbu, braucieniem uz Londonu, tāliem ceļojumiem (Harisons ir apbraukājis visu pasauli), slēpojumiem uz
Norvēģiju vai Zviedriju un… aizraušanos ar espe- ranto.
Dzīvojot Dānijā, viņš bija līdzredaktors vienīgajam kritiskajam fantastikas žurnālam, kas iznāca Londonā, — «S. F. Horizon». 1968. gadā Harijs Harisons kļuva par «Amazing Stories» — vecākā amerikāņu zinātniskās fantastikas žurnāla — galveno redaktoru.
Harisons labi pazīst Eiropas ziemeļus, Skandināviju, ne velti viņa fantastikā ieskanas skandināvu motīvi. Tie tuvina rakstnieku Polam Andersonam, kas vēl vairāk idealizē seno ziemeļtautu skarbo dzīvi un patriarhālās ieražas. «Fantastisko sāgu» (par to tiks runāts tālāk) visvienkāršāk salīdzināt ar «Cilvēku, kas atnāca par agru» [1] un citiem Andersona darbiem.
Harija Harisona fantastiskajās pasaulēs atspoguļojas rakstnieka dzīvespriecīgā, optimistiskā daba. Viņa grāmatās valdošie galvu reibinošie piedzīvojumi, grūti atšķetināmās intrigas, mažora intonācijas un laimīgie iznākumi liekas dabiski tik harmoniskam raksturam. Un tas atšķir Harisonu no vairuma viņa amerikāņu kolēģu.
Ar visu to viņš tomēr paliek tipiski amerikānisks fantasts. Raksta daudz un nevienādi (apmēram divas grāmatas gadā), izmēģina roku dažādos žanros un līdztekus atvieglotiem, «komerciāliem» darbiem rada koncepciju darbus, kuros viņam organiski piemītošo humora izjūtu nomāc īsts traģisms. No tā izriet viņa fantastikas plašais diapazons — no tradicionālajiem piedzīvojumiem kosmosā līdz «cietsirdīgajiem» stāstiem ar traģisku sociālo ievirzi.
Ar ko Harisons sācis un kā evolucionējis, rāda viņa agrīnie sacerējumi, kuros avantūristiskajai fabulai ir vienīgi izklaidēšanas funkcija. Tāds, teiksim, ir kosmiskais detektīvs «Nerūsējošā tērauda žurka» (1957). Vēlākajos darbos iecere kļūst manāmi sarežģītāka. Stāstā «Bils — Galaktikas varonis» (1966), kas ir kārtējais modernizētas kosmiskās operas paveids, galaktisko karu tēlojums uz tālas nākotnes sociālā fona sasaucas ar mūsdienu notikumiem. Galaktiku karaļi un impērijas — tas viss, protams, ir nosacīts. Galvenais, kas piešķir stāstam satīrisku asumu un aktuālu — skanējumu, ir pretkara patoss, antifašistiskā virzība.
Kāpinātā interese par Āzijas problēmām un jauno valstu tautu nacionālo kustību diktējusi rakstniekam triloģiju par Jasona dina Alta piedzīvojumiem — «Nāves pasaule» (1960), «Ētikas inženieris» (1963) un «Barbari zirgos» (1968). Likdams savam varonim darboties visneiedomājamākās un šķietami bezcerīgās situācijās, Harisons aizraujošu dinamisku darbību savij ar interesantiem fantastiskiem pieļāvumiem un morālām kolīzijām. Pašas iedomātās pasaules, kurās valda bailes un ienaids, zināmā mērā atspoguļo mūsdienu kapitālistiskās pasaules pagrimumu.
Uz planētas Pirrs cietokšņa pilsētas iedzīvotāji sīvi cīnās ar indīgo floru un faunu, kurām piemīt telepā- tiskas īpašības. Darbība izraisa pretdarbību. Jo vairāk pilsētnieki ienīst naidīgo dabu, jo niknāk tā pretojas. Katram, kas iziet ārpus pilsētas, neizbēgami draud nāve. Taču ir vēl citi cilvēki — zemnieki. Viņi nekaro ar dabu un necenšas to pakļaut ar varu, viņi mierīgi sadarbojas ar dabu, izmantojot to savās interesēs. Jasons dins Alts, zinot, ka pilsētnieki lemti bojāejai, uzstāj, lai viņi pārceļas uz citu planētu. Šo stāstu nevar uztvert citādi kā neokoloniālistiskās politikas nosodījumu, un, ja tas būtu sarakstīts dažus gadus agrāk, tas liktos kā dzēlīga satīra par ameri-' kāņu agresiju Vjetnamā.
Otrajā stāstā nenogurdināmais Jasons dins Alts kopā ar tikumības sargu Mihaju Seimonu iepinas visādās likstās uz planētas, kuru apdzīvo primitīvas ciltis, kas atrodas uz dažādām civilizācijas pakāpēm. Un, kaut gan nelokāmais Mihajs joprojām tic «vispārcilvēciskajai» ētikai, kas derīga visiem laikiem un tautām, Jasons, pielāgojoties vietējiem apstākļiem, pārliecinoši pierāda, cik mainīgi un relatīvi ir ētiskie priekšstati, kas atkarīgi, kā mēs teiktu, no vēsturiskajiem apstākļiem. Arī šeit tiek pausta doma par katras tautas neatņemamām tiesībām uz patstāvīgu attīstību.
Stāstā, kas noslēdz triloģiju, Jasons dins Alts ar nelielu nodaļu izkāpj uz planētas Felisitija, kas bagāta ar radioaktīvām rūdām, lai sagatavotu pirriešu pārcelšanos. Taču karotājs Temučins, kas vada klejotāju ordas, kavē piepildīt šo nodomu. Tikai pēc Temu- čina nāves sairst šī milzīgā barbaru impērija, kas apdraud visas planētas iedzīvotājus. Tomēr atklāts paliek jautājums, vai pirrieši būs labi kaimiņi no cietsirdīgā valdnieka atbrīvotajām ciltīm vai, no vilka bēgdami, neuzskries virsū lācim.
No Harisona jaunākajiem darbiem visspēcīgāko iespaidu atstāj sociāli fantastiskais romāns «Pavirzieties! Pavirzieties!» (1966), kas pēc koncepcijas tuvs Azimova «Tērauda alām», Pola un Kornblūta «Kosmosa tirgoņiem» un citiem līdzīgiem romāniem par tā saucamās demogrāfiskās eksplozijas iespējamām sekām. Harisons balsta savas prognozes uz mūsdienu buržuāzisko zinātnieku — futurologu, sociologu, demogrāfu un ekonomistu — darbiem. Romānam pievienots iespaidīgs pārskats par literatūru, kas veltīta pārapdzīvotības problēmām un sniedz «cilvēces glābšanas» receptes. Un, kaut gan mums ir darīšana ar māksliniecisko fantāziju, autors grib teikt, ka viņa izvēle nebūt nav patvaļīga. Romāns jāuztver kā savdabīga ilustrācija socioloģiskajām prognozēm un kā brīdinājums par cilvēcei draudošajām briesmām.
Bet palūkosimies, kā Harisons tēlo samērā tuvu nākotni.
1999. gads. Ņujorkā ir 35 miljoni iedzīvotāju. Limitēts viss, izņemot piesārņotā gaisa patēriņu. Pa ielām klīst izsalkuši bezpajumtnieku bari. Nepieciešamos dzīves labumus bauda tikai privileģētie. Greznie hoteļi, kur dzīvo bagātnieki, atgādina ielenktus cietokšņus: bruņoti sargi, automātiskā signalizācija logos un durvīs. Saldūdens un kondicionētais gaiss maksā bargu naudu. Ogles ir izsīkušas, nafta izsūknēta, meži izcirsti. Automobiļu vietā — pedikebi vai kravas ratiņi ar rikšām. Ar elektrību apgādā tikai atsevišķas mājas. Pat «Empire State Building» darbojas viens pats lifts, un arī tas nebrauc līdz pašai augšai. Nepārtraukti nemieri, laupīšanas un slepkavības. Policija «nomierina» melnos ar smirdošu gāzi, kas izraisa vemšanu, un cīnās ar apkārtnes fermeriem, kuri uzspridzina akveduktu, kas atņem viņiem dārgo valgmi. Dabīgā gaļa pieejama tikai atsevišķiem cilvēkiem un tiek pārdota veikalā ar bruņu durvīm. Pircējus, kas var atļauties tādu greznību, pavada sardze. Pat sojas «bifšteki» tiek uzskatīti par gardumu. Badā mirstošie cilvēki smok smirdošos graustos. Uz taloniem izsniedz presētas aļģes un presētu planktonu. Kongresā bezgalīgi tiek apspriests jautājums par dzimstības kontroles ieviešanu, taču pērkamie politikāņi, kas spekulē uz iesīkstējušiem aizspriedumiem, noraida likumprojektu tā «amorāluma» dēļ.
Tādas ir Amerikas Savienotās Valstis mūsu gadsimta beigās. Un ne tikai Savienotas Valstis! Beļģija pārvērtusies par īstu cilvēku pūzni, Anglija — par milzīgu pārpildītu pilsētu, kur cilvēki iet bojā no šaurības, slimībām un badošanās.
Kāpēc tad notikusi demogrāfiskā eksplozija? Izskaidrojums šķiet naivs. Lētie un nekaitīgie pretapaugļošanās līdzekļi nav lietoti masveidā! Klīnikas, efektīva ģimenes plānošana un valsts kontrole viegli novērstu katastrofālo iedzīvotāju pieaugumu, augsnes noplicināšanu un dabas bagātību izsīkšanu. Tātad galvenā nozīme ir bioloģiskajam faktoram; sociālā anarhija Harisona izpratnē ir nevis cēlonis, bet iedzīvotāju skaita nekārtīga pieauguma sekas.
Šim rakstniekam parasto aso sižetu šajā gadījumā pārliecinoši motivē radušies apstākļi. Gangsterisms un noziedzība, valdošo slāņu korupcija un tikumu pagrimums— tamlīdzīgas sabiedriskās tendences mūsdienu Amerikā tiek novestas līdz loģiskam galam.
Romānam ir veltījums: «Todam un Moirai. Jūsu labklājības vārdā, mani bērni, es ceru, ka tas paliks izdomājums.» Tātad Harisons neuzskata attēlotās šausmas par fatāli neizbēgamām. Tomēr pašā romānā, kā jau minējām, nav ieteikti nekādi iedarbīgi pasākumi Cilvēka un Dabas saglabāšanai. Šīs ar sāpēm, kaismi un sašutumu uzrakstītās grāmatas atmaskojošais spēks sniedzas tālāk par autora subjektīvajiem centieniem. Taču kaut cik nopietnu pozitīvu uzskatu trūkums uzspiež Harisona romānam idejiskas aprobežotības zīmogu, un šajā ziņā viņš neatšķiras no citiem amerikāņu fantastiem.
Ar romāna «Pavirzieties! Pavirzieties!» tēmu sasaucas stāsts «Noziegums». Tie, kas pārkāpj nepielūdzamo likumu par dzimstības ierobežošanu, tiek fiziski likvidēti. Tas ir vēl viens paredzamās demogrāfiskās eksplozijas šaušalīgo seku nežēlīgs variants. Šoreiz Harisons parādās kā satīriķis, gribot negribot liekot atcerēties Džonatana Svifta pamfletu «Neliels ierosinājums», kas iesaka angļiem, kuri izputinājuši Īriju, kanibālisku paņēmienu, lai tiktu vaļā no_ izsalkušajiem. «Realizētā» metafora (angļi izturas Īrijā kā cilvēkēdāji, tātad viņi patiešām var būt cilvēkēdāji) modernā fantastiskā stāstā iegūst vēl baismāku jēgu: valdība apbalvo par slepkavību tēvus, kas vainojami «lieko» bērnu dzimšanā.
Ne visai tālas nākotnes Amerikas nomācošajā atmosfērā ievada arī stāsti par robotiem. Satīrisko sociālo virzību tajos pastiprina nepārprotamās analoģijas ar amerikāņu sabiedriskās dzīves ēnas pusēm un tas, ka ar cilvēciskām īpašībām apveltīti roboti pārstāv apspiesto šķiru. Viņus izmanto smagos, maz apmaksātos darbos un pakļauj rasu segregācijai. Pārdzīvodami visas nacionālās un sociālās beztiesības šausmas, viņi ir vēl sliktākā stāvoklī nekā nēģeri pašreiz Savienotajās Valstīs. Līdzjutēju, acīmredzot melnādaino, vadībā rodas slepena robotu organizācija, kas cīnās par pilsoņu tiesībām. Uz tāda piesātināta fona darbība izvēršas stāstā «Robots bezdarbnieks», kas tāpat nepārprotami vērsts pret gangste- rismu. Vērīgais, attapīgais robots, kas pratis atmaskot gangsteru bandu, ar varu tiek savervēts par policistu.
Tā paša cikla stāstā «Likuma roka» darbojas robots, kas speciāli programmēts dienestam policijā un lieliski tiek galā ar dažādiem pienākumiem.
«Mūsu dienās,» secina stāstnieks, «ar bandītiem cīnās neuzpērkami un neievainojami roboti.» Acīmredzot glābt Ameriku no gangsterisma sērgas ar policijas palīdzību nav iespējams. Pie tāda secinājuma noved abi stāsti, kas uzrakstīti detektīvu garā.
Iespaidīgi ir arī psiholoģiskie kontrasti smalkajā un asprātīgajā novelē «Robots, kas gribēja visu zināt». Robots izliekas par cilvēku, lai izbaudītu mīlas jūtas, un caur ciešanām iet nāvē, neizbaudījis nekādus priekus.
Daudzus Harisona stāstus īstenībai tuvina ne vien darbības laiks, bet arī pati ieceres būtība.
«Rotaļlietu veikals», kas būvēts saskaņā ar klasiskās noveles kanoniem, kur neīstu atrisinājumu nomaina vēl negaidītāks — īsts atrisinājums, ir mazs šedevrs, kas raksturo Harisona novelista mākslu un viņa lielisko izgudrošanas psiholoģijas izpratni kapitālistiskās konkurences pasaulē.*
Tematiski līdzīgajā stāstā «Mēmais Miltons» šī problēma traktēta traģiskā aspektā. Stāsta nosaukums ir simbolisks. Dižais angļu dzejnieks Džons Miltons, pazaudējis acu gaismu, turpināja radīt un beidza savu ceļu ar lielisko pret tirāniem vērsto traģēdiju «Samsons cīnītājs». Sems Morisons, koledžas pasniedzējs vienā no dienvidu štatiem, visu redz un visu dzird, bet viņa lūpas ir slēgtas. Viņš ir nēģeris, un viņam jāzina sava vieta. Klusais skolotājs risina gravitācijas lauka vienādojumus un konstruē aparātu, kas paver neredzētas iespējas pasaules enerģētikai. Taču šis «mēmais Miltons» kļūst par rasisma ārprāta upuri un aiznes līdzi kapā sava ģeniālā atklājuma noslēpumu.
Dažādas ASV dzīves puses izgaismotas arī tādos stāstos kā «Mākslinieka portrets» un «Treniņlido- jums».
Pirmajā stāstā traģiskā pasaules uztvere rodas no Rietumu fantastikai parastās kolīzijas: cilvēks, kuru aizstāj automāts, izkrīt no dzīves tiešā un pārnestā nozīmē. Vienlaikus necilā mākslinieka, komiksu sabiedrības darbinieka pārdzīvojumi atklāti ar tādu caururbjošu spēku, ka, zinot par Harisona pirmās karjeras sabrukumu, lasītājs nevilšus uztver autobiogrāfiskas reminiscences.
«Treniņlidojums» attēlo iespējamu, kaut arī ne visai ticamu situāciju, sagatavojot amerikāņu kosmonautus lidojumam uz Marsu. Apstākļos, kas imitē paredzamās grūtības, Pentagona psihologi ar aukstasinīgu aprēķinu padara pārbaudāmos par izmēģinājuma trusīšiem. Harisons meistarīgi atklāj eksperimenta dalībnieku sajūtu, morālo un fizisko ciešanu gammu laikā, kad līdz galam atklājas viņu individuālā apziņa un garīgā atšķirtība. Šīs sociālās un psiholoģiskās fantāzijas sižets ir reālistiski pamatots. Tiesa, mēs nezinām, cik tas atbilst īstenībai. Trīs kosmonautu varoņdarbs krasi atšķiras no tāda pieļāvuma, taču lidojums uz Marsu kādreiz notiks.
Vēl dažus vārdus par stāstiem «Veselā planēta» un «Remontstrādnieks», kas veltīti rakstnieka iemīļotajai kosmosa tēmai. Pirmajā no tiem Harisons modelē smagās sekas, kādas uz saprātīgu būtņu apdzīvotas planētas pēc sevis atstāj vergokrātu impērija daudzus gadus pēc tās likvidēšanas. Traumētie aborigēni kļūst par pazemes iemītniekiem un nespēj saprast cilvēkus, kas ieradušies ar labiem nodomiem, — tiktāl psihi sakropļo verdzība.
«Remontstrādnieks» ir epizode no remontstrādnieka sūrās dzīves; šis cilvēks atbild par galaktiskajām bākām, kas izvietotas uz zvaigžņu trasēm. Šoreiz viņš nonāk uz planētas, kur valda domājošas amfībijas, kas pārvērtušas sabojāto bāku par sava veida pagānu templi. Tikai savas neparastās veiklības un apķērības dēļ meistars veic uzdevumu.
Šajā stāstā mēs atrodam to pašu vidi, ko «Atbraucēja ciešanās», vienā no spēcīgākajiem Harisona darbiem, ar kuru arī sākas mūsu pazīšanās ar viņa daiļradi. [2] Šie stāsti papildina viens otru, veidojot it kā diloģiju, kurā parādīti ne visai veiksmīgi Zemes cilvēku kontakti ar saprātīgas dzīvības pārstāvjiem, kuru bioloģiskais tips krasi atšķiras no mūsu planētas iedzīvotājiem.
Centrālo vietu krājumā ieņem jautrais piedzīvojumu stāsts «Fantastiskā sāga» (1967), kas žurnāla variantā nosaukts «Time-Machined Saga», bet atsevišķā izdevumā — «The technicolor Time Machine». (Latviešu valodā stāsts tulkots no grāmatas. — Red. pie- zīme.)
Te mēs Harisonu iepazīstam kā neizsmeļamu humoristu un izdomātāju, kas nemaz nelīdzinās «Pavirzieties! Pavirzieties!» un citu minēto darbu autoram. Varētu likties, ka visi iespējamie triki ar ceļojumiem pagātnē un nākotnē ir izmantoti un nekādi sevišķi jaunumi te nav gaidāmi. Kopš tiem laikiem, kad Velss iedarbināja pirmo laika mašīnu, līdzīgi sižeti ir pārplūdinājuši pasaules fantastiku. Bet galvenais taču ir motivējumi! Saskaršanās ar tāliem senčiem vai pēcnācējiem, visvisādas «laika pārbīdes» literatūrā ir sastaptas jau agrāk. Galu galā pat tāds romāns kā Marka Tvena «Jenkiji karaļa Artura galmā» atšķiras no mašīnlaika fantāzijām ar to, ka tām nav pseido- zinātnisku balstu, kas paši par sevi ieceri neietekmē, bet drīzāk tiek pielikti tai klāt.
Un tomēr, attīstoties tālāk, tēma par ceļojumiem laikā paver pasaules fantastikai arvien jaunas un jaunas iespējas. Dažādu zemju rakstnieki, arī padomju rakstnieki fantasti, aprobē vēl neizmantotu asprātīgu loģisko pieļāvumu variantus un no tiem izrietošās paradoksālās sekas, Prasmīgās rokās mašīnlaika sižeti kļūst par spekulatīvu eksperimentu — psiholoģisku, socioloģisku, filozofisku — līdzekli vai — mazāk dziļos darbos — par savdabīgu prāta un iztēles treniņa līdzekļi, un tas, bez šaubām, arī dod savu labumu.
Te ir pieņemti savi nosacīti likumi. Daži, piemēram, uzskata par nekorektu visniecīgāko iejaukšanos noti
kumu dabiskajā gaitā: tas var iekustināt pagātnē pieaugošo izmaiņu lavīnu (R. Bredberijs «Un nodārdēja pērkons»). Citi uzskata, ka laiks ir neatgriežams un pie labākās gribas vēsturē nekas nav grozāms (F. Lei- bers «Pamēģini grozīt pagātni!»). Trešie turpretī cenšas izmantot «hronoklazmas» — traucējumus, kas saistīti ar pārvietošanos laikā, — iegūstot no tām efektīgus pārsteigumus. No šā viedokļa ceļotāji laikā var «aizstāt» pazīstamus vēsturiskus darbiniekus, «organizēt» hrestomātiskus notikumus, «padarīt labāku» vai «padarīt sliktāku» vēsturi. Un, kaut gan daudzi fantastikas pazinēji uzskata rotaļu ar «hrono- klazmām» par neauglīgu nodarbošanos, tā saista arī nopietnus rakstniekus, kas pielīdzina neskaitāmos gājienus labai šaha partijai, kur iespējamo kombināciju skaits ir praktiski neierobežots. Gala iznākumā viss taču ir atkarīgs no autora ieceres un izpildījuma meistarības. ✓.
Harisons ir hronoklazmu piekritējs. Vienā no viņa nesenajiem stāstiem — «Stonhendža mīkla» — zinātnieks, gribēdams noskaidrot veca Anglijas arhitektūras pieminekļa izcelsmi, sūta tālā nākotnē laika mašīnu ar kinokameru. Nepazīstamo priekšmetu, kas izstaro zeltainu gaismu, aborigēni uzlūko kā dievu un pielūdz kā elku, bet tad viņi uzceļ šajā vietā akmens bluķus, kas pazīstami ar Stonhendža vārdu. Kur tad, jājautā, pirmcēlonis? Vai laika mašīna stimulējusi senā pieminekļa radīšanu vai piemineklis pievilcis zinātnieku, kas sūtījis laika mašīnu?
Ja šajā stāstā rakstnieks nekoncentrē uzmanību uz jautājumu par tiešu iejaukšanos pagātnes notikumos, tad «Fantastiskajā sāgā» atnācēji no nākotnes paši rada pagātni, balstoties uz pazīstamiem avotiem. Holivudas kinoekspedīcija, kas devusies uz vikingu laikmetu, inscenē jeb, labāk sakot, pēc esošajiem vēsturiskajiem datiem atdarina, kā senie skandināvi atklājuši Ameriku, un šis izdomātais notikums turpmāk atspoguļojas «sāgās». Gandrīz kā Mandelštamam:
Var būt, ka daža laba pērle garām Ies mazbērniem un mazmazbērniem tiks; Būs skalds no jauna svešas dziesmas varā, Un kā par savējo viņš jūsmot liks.
Tīši absurdais pieļāvums pilnīgi apgāž vispārzināmos faktus, kas fiksēti avotos, un jēdzienus, kurus nostiprinājis veselais saprāts. «Mašīnlaika sāgas» paradoksalitāte slēpjas ne tikdaudz pašos paņēmienos (tikšanās pašam ar sevi «laika gredzenā», vēsturisku notikumu veidošana ar mērķtiecīgu rīcību pagātnē), cik šo paņēmienu prasmīgā un veiklā izmantošanā.
Kinoļaužu biežā pārvietošanās no tagadnes uz pagātni, no pagātnes uz tagadni it kā pārbīda laika slāņus, savienojot un satuvinot dažādu laikmetu cilvēkus, sapludinot notikumus, kurus šķir veselas tūkstošgades. Dzīvespriecīgas bufonādes toņos ieturēto vēstījumu pavada bezgalīgas komiskas izspēles un uzjautrinoši piedzīvojumi.
Laika ilgums pagātnē dod iespēju atgriezties tagadnē jau dažas minūtes pēc došanās ceļā. Var bez steigas uzrakstīt scenāriju un uzņemt dabā pilnmetrāžas filmu ar īstu vikingu piedalīšanos. Lai cik ilgi būtu bijusi prom ekspedīcija, krāsainā platformāta lente noteiktajā laikā tiks nodota producentam un glābs firmu no bankrota! Tiesa, biežie braucieni turp un atpakaļ rada dažus traucējumus, kas saistīti ar «objektīvā» laika zaudējumu tagadnē. Un tomēr uzdevums ir izpildīts, un visi ķīviņi, kas sarežģī darbību, dabiski, izriet no tā paša pieņemtā priekšnoteikuma, kas pakļaujas ja ne dzīves patiesības likumiem, tad formālās loģikas likumiem,
Lieliski uztverti un tuvplānā parādīti (kā kino) visi centrālie personāži: producents, režisors, scenārists, aktieri. No viņiem Rafs Houks, stulbenis ar atlētisku miesas būvi, kas bijis paredzēts leģendārā Amerikas pirmatklājēja Torfina (islandiešu sāgās Karl- sefni) lomai, tiek nomainīts ar vikingu Otaru, kuram lemts spēlēt vēsturisku lomu ne tikai kino, bet arī dzīvē. Izrādās, ka Torfins Karlsefni ir vikinga, sāgas varoņa, īstais vārds, bet Otars ir pamazināmais vārds no Torfina. Holivudas «seksa bumba» Slaitija Touva patiešām iziet pie viņa par sievu un laiž pasaulē spēkavīru Snoriju, kas tāpat iemūžināts senskandi- nāvu eposā.
Vēl vairāk. Režisors Bārnijs Hendriksons, kas inscenē filmu, arī atstāj savas pēdas vēsturē ar Bjarni Herlofsona Torfina drauga vārdu; Herlofsons pamudina viņu doties jūras braucienā un atklāt Vinlandi tagadējās Ņūfaundlendas teritorijā, kur jau laikus ieradušies kinoļaudis. Iznāk, ka tā dzimusi varoņsāga, kurā atainota Amerikas atklāšana — piecus gadsimtus pirms Kolumba!
Pārvietošanās laikā savieno nesavienojamus laika slāņus. Taču katrs personāžs pie tam paliek sava laikmeta tipiskās sociālās psiholoģijas paudējs. No vienas puses — Otars, varenais vikings! «Sāga bija viņam viss, vienlaikus dzīve un māksla. Dziesma bija kauja, bet kauja kļuva par dziesmu.» No otras puses — Bārnijs Hendriksons, uzņēmīgais kinodarbonis, un tie, kas ap viņu. Veltīgi pūlēdamies izskaidrot vikingam sava pasākuma jēgu un mērķi, režisors neslēpj patiesību: «Mēs taisām filmu, Otar, lūk, ko ~mēs darām. Laika kavēklis un lielais bizness saplūduši kopā. Nauda un māksla nesajaucas, bet mēs kopš laika gala jaucam tās kopā.»
Stāsta satīriskais lādiņš ir viena no daudzslāņu ieceres sastāvdaļām. Prasme viegli, spraigi, nepiespiesti rīkoties ar vēsturisko un mūsdienīgo materiālu, virtuozā kompozīcijas māka, stāstītāja meistarība, neizsīkstošais humors — tas viss veiksmīgi sakausēts kopā.
«Fantastiskā sāga» rāda Harisona sasniegumu līmeni piedzīvojumu fantastikas novadā un līdz ar citiem darbiem, kas aplūkoti mūsu apcerējumā un daļēji pārstāvēti krājumā, raksturo šā apskaužamā rakstnieka idejiskos un radošos centienus.
Jevgeņijs Brandiss