Аннотация

UGUNS cikls
HALS KLEMENTS
RĪGA «ZINĀTNE» 1980
HAL CLEMENT CYCLE OF F1RE BALLANTINE BOOKS NEW YORK 1957
HAL CLEMENT CLOSE TO CRITICAL BALLANTINE BOOKS NEW YORK 1964
No angļu valodas tulkojusi M. JĀKOBSONE Priekšvārda autori A. un B. STRUGACKI Mākslinieks A. GALEVIUSS
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1980
PRIEKŠVĀRDS
Citīgs mūsdienu zinātniskās fantastikas lasītājs starp citām šai literatūrai raksturīgām īpatnībām (demo­krātisms, antimilitārisms, ievirze pret mietpilsonis- kumu u. c.) pamanīs vismaz četras• spilgti izteiktas tendences: sociālo, tīri zinātnisko, piedzīvojumu un pamfleta. Tas, protams, nenozīmē, ka varētu atrast literāru darbu, kurā kāda no šim tendencēm izpaustos pilnīgi tīrā veidā. Sociālā antiutopija it bieži ir iegu­vusi nepārprotama pamfleta nokrāsu, sociālais pam­flets gandrīz vienmēr balstās uz vairāk vai mazāk oriģināliem un drosmīgiem zinātniskiem pieļāvumiem, nākotnes zinātniekiem veltītos darbus iedzīvina spraigs sižets, un tā joprojām. Tā tas ir bijis jau kopš pirmajām zinātniski fantastiskās literatūras ra­šanās dienām. Tās pamatlicēju Zila Verna, Herberta Velsa, Alekseja Tolstoja un Karela Capeka romānos un stāstos šīs tendences sevišķi viegli pamanāmas. To pašu var sacīt arī par šā žanra meistariem mūsu laikabiedriem Reju Bredberiju, Ivanu Jefremovu, Staņislavu Lemu, Abi Kobo un Robertu Sekliju.
Taču ir vēl viena, ne tik ļoti izplatīta vai vismaz ne tik uzkrītoša tendence — autora laikmeta zināt­nisko un tehnisko priekšstatu popularizācija. Kā zi­nāms, Zils Vems šai ziņā devis lielisku piemēru. Viņa darbi piesātināti ar precīzām ziņām par ģeogrāfiju, bioloģiju, astronomiju un citām zinātņu nozarēm; viņa romānu sižeti it bieži ir naivi un dažkārt pat aplami (pietiek atcerēties «Spītīgo Kerebanu»), tomēr nepārprotami iecerēti tā, lai sniegtu lasītājam pēc iespējas vairāk informācijas par Zemi, debesim un jūru, un, kaut ari lielākā daļa šīs informācijas, no mūsdienu lasitāja viedokļa, ir pilnīgi novecojusi vai pat nepareiza, var nešaubīties, ka slavenā franču rakstnieka laikabiedrs no viņa romāniem varēja daudz mācīties, jo, visticamāk, viņam gan nācās turēt pa rokai ģeogrāfijas kartes, lai, lasot Zila Verna grā­matas, gūtu īstu baudu, turklāt ceļot kopā ar kap­teini Nemo vai Barsaka ekspedīciju, neapšaubāmi, bija patīkamāk nekā urbties cauri garlaicīgai ģeogrā­fijas mācību grāmatai.
Starp citu, pēc Zila Verna zinātniskās izziņas funk­cija no fantastiskās literatūras uz ilgu laiku pazuda. Iespējams, galvenokārt tāpēc, ka parādījās jauni lite­ratūras žanri — populārzinātniskā literatūra un zi­nātniskā daiļliteratūra, kas atņēma fantastikai zināt­nes popularizētājas funkciju. Pārlapojot jaunākā laika fantastisko literatūru un vērtējot to no zinātnes popularizācijas viedokļa, nāk prātā laikam gan tikai izcilo krievu zinātnieku K. Ciolkovska un V. Obru- čeva — nenoliedzamā Zila Verna ietekmē uzrakstīto grāmatu «Plutonija» un «Saņņikova Zeme» autora — vārdi. Tomēr pēc viņiem pasaules fantastiskajā lite­ratūrā ilgu laiku neparādījās kaut cik ievērojami darbi, kas popularizētu zinātni un tehniku. Pēc tam, ap četrdesmito un piecdesmito gadu miju, gandrīz vienlaicīgi kļuva pazīstami divi vārdi — Artūrs Klārks Anglijā un Hals Ķlements Amerikas Savieno­tajās Valstīs.
Artūru Klārku latviešu lasītājs pazīst no grāmatas «Delfīnu sala». Krievu valodā iznākuši viņa garie stāsti «Mēness putekļi» un Mazliet savādāks ir amerikāņu «mūsdienu Zila Verna» radošais rokraksts: viņa darbos «žilverniskie» zinātnes popularizācijas principi pārdzīvojuši fantas­tisku metamorfozi.
Pirmajā acu uzmetienā romāna «Uguns cikls» si­žeta pavērsiens liekas ārkārtīgi vienkāršs un maz at­šķiras no daudzu jo daudzu fantastisko piedzīvojumu stāstu sižetiem: noslēpums, bīstams ceļojums, atklā­jums. Citāda ir tikai noslēpuma būtība. Varonis ne­atmin Magelāna Mākoņu varenā imperatora noslēpu­mus, nemeklē uz tālas planētas dārgumus, kurus prasmīgi paslēpušas sen izmirušas saprātīgas būt­nes, neatmasko pret dzimto Saules sistēmu vērstas sazvērestības Galaktikā. Nē, viņš «tikai» iedziļinās veselas pasaules bioloģijā. Un te nu mēs sastopamies ar Ķlementa lietotajām mūsdienu zināšanu populari­zācijas metodēm.
Atcerēsimies, ka Zils Vems un Artūrs Ķlārks vien­mēr cenšas izvēlēties reāli eksistējošas un novēroja­mas, vispār zināmas darbības vietas: Zemes okeānus, kontinentus un atmosfēru, Mēnesi un Marsu. Zils
Verns zināja, ka, iegremdējoties^ mūsu sāļo okeānu dzīlēs, atbilstoši attiecīgiem likumiem pieaug spie­diens, un droši apraksta, kā desmit kilometru dzi­ļumā krakšk un liecas «Nautila» tērauda konstrukci­jas. Artūrs Klārks lieliski zina, ka uz Mēness nav atmosfēras, tāpēc pārliecinoši stāsta par postu, kas piemeklējis putekļu slāni ielūzušās «Selēnas» pasa­žierus. Vārdu sakot, apstākļus, kuros notiek Verna un Ķlārka sacerējumu darbība, noteikusi pali daba un mūsu konkrētas zināšanas par šiem apstākļiem.
Citādi tas ir Ķlementa darbos. Mūsdienu zinātnei pilnīgi nekas nav zināms par to, vai Sietiņa zvaig­znei Alkionei ir planētu sistēma. Klements pieņem, ka ir. Taču Alkione ir dubultzvaigzne, un zinātnie­kiem ir skaidrs, ka planētu orbītas ap dubultzvaig­znēm nevar būt stabilas un dzīvība uz tām nav iespē­jama. Tomēr Klements uz šādas planētas nometina saprātīgas dzīvās būtnes un «Uguns ciklā» izvirza pilnīgi neticamu, tomēr konsekventu un, ņemot vērā mūsu pašreizējo zināšanu līmeni, neapgāžamu hipo­tēzi, kura izskaidro gan pašu planētu eksistenci Al- kiones sistēmā, gan dzīvības esību uz vienas no šīm planētām. Vārdu sakot, Klements pats rada pilnīgi fantastisku pasauli, tomēr izskaidro to no stingri zinātniskām pozīcijām. Vide, kurā notiek viņa ro­mānu darbība, ir autora izdomāta un popularizē zi­nāšanas nevis tieši, bet ar viņa paša izveidotās aiz­raujošās hipotēzēs starpniecību.
Šādam popularizēšanas principam, nenoliedzami, piemīt savas priekšrocības, no kurām vissvarīgākā — tas ārkārtīgi veicina zinātniskās iztēles attīstību. Lūk, mēs lasām par likstām, kuras piemeklē uz jaun­atklātās planētas noklīdušo varoni, No zilās saules kveldētajiem dienvidu tuksnešiem viņš dodas uz zie­meļiem, un, patiesi, zilā saule savā gaitā ik dienas nolaižas aizvien tuvāk un tuvāk apvārsnim un kādā jaukā dienā vispār vairs neparādās, bet pie mēļajām debesīm tās vielā uzlec sarkanā saule, un varonis sākumā priecājas, ka ir vēsāks un viņš atrodas mežā, tomēr sarkanā saule milzt un kļūst ar katru dienu lielāka un karstāka. Tās kustība pie debess velves arī ir ļoti dīvaina — tā svārstās virs apvāršņa kā milzu vēzeklis…
Ievedis lasītāju šai dīvainajā pasaulē, autors it kā piedāvā: pamēģini iedomāties šādu divu zvaigžņu un planētu sistēmu telpāl Kā kustas sarkanā un zilā saule attiecībā viena pret otru? Kā kustas planēta attiecībā pret tām? Kādu leņķi veido planētas rotāci­jas ass ar tās orbītas plakni? Vārdu sakot, kādai jā­būt šīs zvaigžņu mašinērijas kosmogrāfijai, lai ceļi­nieks, kas dodas no planētas dienvidu puslodes uz ziemeļu puslodi, varētu novērot šeit aprakstīto? Ne­būt nav neiespējams, ka mēģinājums atrisināt tam­līdzīgu uzdevumu rosina domājošu lasītāju nopietni aizrauties ar debesu mehāniku. Protams, nevajag ce­rēt, ka Klementa grāmatas šādi ietekmēs milzum daudz lasītāju, tomēr atcerēsimies, cik daudzi mūsu un ārzemju izcilākie zinātnieki atzinušies, ka pirmo impulsu nodarboties ar zinātni viņos izraisījušas Zila Verna grāmatas.
So Hala Klementa izmantoto popularizēšanas prin­cipu, protams, lielo arī citi autori, tomēr tikai Kle­menta darbos mēs to sastopam tīrā veidā. Tas nenozīmē, ka Klementa literārajiem darbiem
piemīt izziņas funkcija vien. Lasītājs redzēs, ka Kle­ments veido sižetus uz piedzīvojumu žanra bāzes, vi­sur cenšas skaidri paust Visuma saprātīgo būtņu brālības un sadarbības ideju un ka viņš pieskaitāms pie tiem fantastiskās literatūras autoriem, kuri cil­dina cilvēka pārākumu pār citu pasauļu saprātīgajām rasēm. Klementa daiļradei ir vēl viena svarīga iezīme — tā slavina cilvēces nerimtīgās un neierobe­žotās alkas pēc zināšanām. Klements labi apzinās, kādus milzīgus izdevumus no Zemes prasīs iepazīša­nās ar jebkuru no viņa aprakstītajām pasaulēm. Par to viņš tieši un nepārprotami runā savās grāmatās, tomēr nākotnes cilvēce, kas viņa grāmatās aizvien paliek «aiz kadra», labprāt ziedo šos līdzekļus, jo — no Klementa viedokļa — tā eksistē, lai izzinātu.
Klements pieskaitāms visai populāriem zinātniskās fantastikas autoriem. Cerēsim, ka viņš iepatiksies ari latviešu lasītājiem.
A. un B. Strugacki